I leave you. Yours sincerely - Carpet (par tulkošanu)

pa internetu klejojot, es reiz nonācu kādā spāņu lapā, kuras saturs man ļoti interesēja, bet kaut kā nekādi smadzenes to nevarēja uztvert.. toreiz aizdomājos līdz onlain tulkotājiem un nolēmu izmēgjināt. protams, gramatika ļoti dīvaina, kā nekā vārds vārdā vai labākajā gadījumā pa frāzēm tulkots, bet domu uztevrt var.
garš stāsts, kā es atkal līdz šiem rīkiem nonācu, bet galvenā doma ir tāda, ka man uznāca interese paskatīties, kā šie tulkotāji "paņemtu pretī" garāku tekstu. teksts visai ikdienišķš, nebūtu jau grūti iztulkot.. tikai tāda ziņkārība. pamēgjināju vairākus tulkotājus līdz apstājos pie google translator kā pie pagaidām veiksmīgākā varianta. jāteic, sākumā likās, ka nav nemaz tik tragjiski. jā, garos teikumos jālabo vārdu kārtība (vai pat viss teikums), bet vismaz var ietaupīt uz "čau-čau-kā iet?-man labi, un tev?-man arī labi, paldies" teikumiem. secinājums tāds - no murgiem uz angļu valodu kādu lapu principā pārtulkot var un pat izdosies saprast, bet par garākiem tekstiem labāk aizmirst.

bet tas nav tas, ko es gribēju šodien teikt. stulbi sarakstījās vispār - garš ievads un 2 sekundes smaida beigās. piedodiet, ir vēls! :) bet nu beidzot pie lietas - laiku pa laikam sanāk smiekli par kādiem vārdiem, kas citā nozīmē lietoti. vai par citiem, kuri vispār kaut kādu bezjēgu veido, piemēram, "klausies!", lietots teikumā, katru reizi pārvāršas par "obey!". bet tie tādi sīkumi...
kad biju izlasījusi gandrīz visu "eleganto" tulkojumu, pašās beigās mani tiešām uz smiekliņu paķēra viens mazs teikums -

latviski: Paklau, tu jau atvaļinājumā?
angliski: Carpet, you leave us?

no tiesas tragjiski.
mana dzīve bez tevis būs tik tukša un bezjēdzīga...gandrīz liekas, ka manas sirds sāpes atspoguļojas manā ķermenī...man salst pēdas! kā tu vari mani pamest, kā tu tā vari, ak, paklāj mans???

jauku nedēļas nogali, mīļie! :)

pārmaiņas pēc kaut kas lakonisks.

ir rudens un
es gribu būt kļava
spožumu nomest
bez skaņas
un stāvēt tavā
priekšā kaila

ir rudens bet
nozīmes nav laikam
gredzenu gadi
pāraug pāri bet
serdē mēs visi
esam zaļi

ir rudens un
es gribu būt kļava
stāvēt tavā priekšā
kaila un zaļa
un ļaut sevi lasīt
bez skaņas

jo tad tu
varbūt kā agrāk
ietītu plecus
man segā
un ļautu lūpām
lai čukst -


"man arī tevis
ļoti trūkst"



p.s. piesavināties drīkst tikai ar atsauci :)

mēs, dārzeņi, marinējamies burciņās

es kārtējo reizi esmu nonākusi pie "sensacionālas" atklāsmes, ka es par daudz domāju. un pat ne tā, ka man tam būtu laika. domāšana aizlien priekšā citām lietām (darbam, miegam utt). Un kā vienmēr, jo vairāk to domu galvā grozi ar apziņu, ka nevjadzētu tā domāt, jo stulbāks paliec.
tā man pa vidu visam ienāca prātā geniāla doma iet apēst savas domas. nu tā burtiski - norīt kopā ar vistreknāko lazanju ielejā + milzu tiramisu un noskalot ar baltvīnu. grūti pateikt, vai vainīgs bija tas pēdējais posms vai kaloriju/tauku daudzums kopumā, bet gultā pirms aizmigšanas es vēl pāris apļus ar karuseli izbraucu.
kas notika ar domām? uhhh...man liekas, ka kalorijas tikai palīdz.
izdomāju, ka man ir visas tiesības domāt tā kā domāju, ka tādēļ es neesmu slikts cilvēks, un tie no jums, kas nonāks ellē (un es esmu droša, ka tādi būs) mani tur nesatiks.
laiku pa laikam mēs visi kādu domu savā burkā marinējam. tikai cits glumāku, cits ne tik ļoti.

p.s. manas marinādes recepte pieprasa labu mūziku. šoreiz man garšai šo prasās:

http://www.youtube.com/watch?v=hSH7fblcGWM
(ja links atkal nedarbojas, sameklējiet paši: sia - breathe me)

p.s. nē, tā nav drukas kļūda. es nevaru uzrakstīt mīkstināto G ar šo klaviatru. :)

dū jū sī? its bjūtifl

pēdējā laikā atkal pārņem sajūta, ka mana dzīve nav īsta. tāda filmas izjūta. nu, zini, kad redzi sevi no malas. kad es tajā vakarā stāvēju pie tās mazās itāļu saldējuma kafejnīcas tepat ap stūri, kaut kas mani atkal atrāva no realitātes. sajūta tāda it kā paceltos gaisā pati aiz sava pakauša, visām skaņām apstājoties. parasts tumšs darba dienas vakars, nepacietīgs divgadnieks pie rokas, bet kafejnīcai slēģi aizvērti. svecītes, baltas puķes un melnas lentes. uz durvīm atvadu dzejolis Mateo. es, patiesībā, atcerējos, ka viņa vārdu esmu dzirdējusi tieši vienreiz. savāds puisis. tikai paaris gadus vecāks par mani. vienmēr sveicināja, pat ja tikai gāju garām, un vienmēr mulsa, kad gāju pēc sava šokolādes saldējuma. trīs mēnešu laikā tikai vienreiz redzēju viņu smejamies - tad, kad saraudājusies prasīju pēc trīs šokolādes bumbām vienā konusā. bet vispār es viņu nemaz nepazinu. mēs nekad nerunājām, viņš vienkārši vienmēr bija tur. vietā, kur tu esi viens kā pazaudēts cimds, rodas neīsta pazīšanās sajūta, neīsta realitāte. vientulība liek pieķerties katrai vismazākajai draudzības pazīmei. un kaut ar prātu saproti, ka nekad neesi pazinis to cilvēku, nekad neesi runājis, jūs nekad neesat bijuši draugi, tomēr pavisam vienkārši kaut kas tavā ikdienā pēkšņi iztrūkst. un ir savādi.
dzīvojot kalnos, bēru zvanus dzird visā pilsētā. un atkal tev gribot negribot tiek atgādināts par pasaules dabisko ritmu. kā mamma teica - cilvēki dzimst un mirst. viss notiek, kā tam jānotiek.

"aiskīm šop kloust? nestādā?"*
"em.. nee, zaķi, nestrādā. iesim labāk...em...iesim uz parku, labi?"
"lampinas...dū jū sī? its bjūtifl"**
"mjā"

~~~

* - "ice cream shop closed? nestrādā?"
** - "lampiņas... do you see? it's beautiful!"

if i were you, i'd probably want to be me again

kaut kad nesen tieši runāju ar Heidiju - meiteni no Filipīnām, kas tagad jau mēnešus 5 ir apmaiņas programmā, par to, ka ilgāku laiku uzturoties vietā, kur cilvēki runā tev ne tik labi saprotamu valodu, agrāk vai vēlak tu sāc ilgoties pēc kā pazīstamama. it kā jau mācījos to vācu valodu gadus 3, bet lielākoties man nav garastāvokļa koncentrēties. ar laiku pierodi iet pa ielu un klausīties tikai savās domās, un, zini, ir pat diezgan labi, neviens netraucē. bet tad pēkšņi izdzirdi kādu angliski runājam un galva automātiski pagriežas. un tad kaut kad pat par normu kļūst pieiet klāt un aprunāties ar iespējams vienīgajiem jaukajiem cilvēkiem pilsētā (ja neskaita dažādu nacionālo virtuvju personālu un dakterus, kas abos gadījumos nav vācieši). par latviešu valodu nemaz nav runas, to es te tikai venreiz esmu dzirdējusi un tad pat kurpju veikalā uz divām sekundēm. bet angļu valoda jau arī gana pierasta, "ģimenē" lietojot gandrīz tikai to. un tad tā arī reizēm sanāk "aizklausīties" svešā sarunā tikai tādēļ vien, ka skan pazīstami.
tā es te vakar, nē, aizvakar, izdzirdēju divus runājam. jauns vīrietis teica meitenei - i just want you to love me no matter what. till deah do us apart. no matter..
es tik ātri pagāju viņiem garām, ka pat nedzirdēju, kas sekoja. bet meitene noklausījās un atbildēja, pēc sejām spriežot,kaut ko labu. bet es kaut kā...aizodomājos. es laikam, ja ne uzreiz pieri sarauktu, tad ar neko piekrītošu tik un tā netbildētu. te būs kāpēc.

jau pašos pamtos ir jocīgi apsolīt kaut ko, kas ir balstīts uz jūtām. cilvēks bieži vien tikai tādēļ vien ir pastulbs, ka viņam ir jūtas un tāpēc, ka tās mēdz mainīties. nav tā, ka es neticu mīlestībai vai laulībai, kas pašos pamatos balstās uz solījuma, es patiesībā ticu, vai arī vienkārši gribu ticēt. bet te ir jaātcerās, ka..kā nu tur bija... gan priekos un bēdās, gan bagātībā un nabadzībā, slimībā, līdz nāve viņus šķirs.. tā, ja? un nevis "no matter what". "no matter what" man izklausās pēc solījuma paciest jebko, ko es tev varētu nodarīt un nesūdzēties gadījumā, ja tāds brīdis pienāk. un apsolīt ko tādu..? nu, paldies, nē.

nezinu. lai cik jocīga brīžiem man mana dzīve neliktos, man vismaz prieks, ka no manis negaida "no matter what" solījumus. ir labi dalīt līdzīgu (un saprātīgu) filozofiju. bet vispār, mīļie, varbūt daudz neklausieties. es tikko te izpildīju personības testu ar simtiem jautājumu, kurš pavēstīja, ka es esmu slikts, narcistisks cilvēks tikpatkā bez morāles, līdzcietības un uzticības citiem, kam ir problēmas ar dusmu savaldīšanu un kurš pie tam vēl ir dziļi neirotisks un izdzīvo depresīvu paranoju, un lai aizbēgtu no visa tā ieurbjas savā iekšējā pasulē tik dziļi, ka tas robežojas ar psihisku nelīdzsvarotību. toties ir apveltīts ar izcilu iztēli, pienākuma apziņu un intelektu, tāpēc labi varētu kļūt par psihoterapeitu. vai psiho. :) tāpēc, kas zin, varbūt tās domas no manas paranojas nāk. bet vispār, ja tā padomā... kā tev šķiet, tā ir laba doma teikt nelīdzsvarotam cilvēkam ar dusmu savaldīšanas problēmām, ka viņš ir slikts cilvēks?

uz nots> http://www.youtube.com/watch?v=RwnEMYWpeuY

p.s. meitene bildē, kā man reiz teica, esot es. bet vispār viņu sauc Suiseiseki un viņa dzīvo tur, kur ķirši visskaistāk zied :)

ak dies, kas par sliņķi!!

errrrgh, jā, šoreiz jāsāk ar atvainošanos. zinu jau zinu, ka laika trūkums nav nekāds attaisnojums, piecas minūtes mazam ierakstam var atrast vienmēr (lai gan nē, tās nekad nav piecas minūtes. pus stunda kā minimums), bet pēdējā laikā man katra minūte ir dārga. bet daudz šajā tēmā es šodien braukt negribu. labāk par to, kas interesants man galvā sakrājies.

saaksim ar kārtējo stulbumiņu, ko uzraku internetā.

atceros gadījumu, kad mans angļu draugs klubā latvijā netīšām uzskrēja virsū savam dvīņu brālim. nu, ne gluži, bet gandrīz vai. radinieki viņi nebija (lai gan... kas to var zināt..??), bet pēc skata gandrīz atšķirt nevarēja. tā jau saka, ka teju vai katram kaut kur pasaulē ir līdzinieks. Nu, kā ir, gribi atrast savējo? es varētu vēl pavilkt garumā un neteikt, bet, lai iet - apciemo www.ilooklikeyou.com, izveido profilu un ļauj saitam tev piemeklēt līdziniekus starp visiem biedriem. viens mazs brīdinājums - esi uzmanīgs ar bilžu mainīšanu. to var izdarīt tikai divreiz, pēc tam datu bāze saglabās pēdējo bildi uz pus gadu, lai nodrošinātu tās darbību. jāteic gan, ka savu perfekto līdzinieku vēl neesmu atradusi, bet, lai paarbaudītu, vai sistēma principā darbojas, es izveidoju divus dažādus profilus ar atšķirīgām bildēm. un ziniet, meklētājs tiešām atrada otru mani kā vistuvako līdzinieku :) tāpēc pamēģiniet droši, kas zin varbūt atrodat savu dvīni, kurš visu mūžu ticis no jums slēpts kaut kur dziļi āfrikas džungļos :P

ar nākamo komentāru es droši vien riskēju norauties pa mizu, bet jūs neviens mani te nevarat noķert (HA-HA!!), tāpēc atļaušos.. :P biju aizgājusi te uz hokeja spēli. spēlēja vietējā komanda pret kaut kādu tur no citas pilsētas, nu, īsāk sakot, valsts iekšējā čempionāta pirmā spēle šajā pilsētā. turpmāk būšot katru otro nedēļu. Es, kā normāls latvietis, nodomāju - aiziešu, pasēdēšu smuki un papriecēšu acis. tas nekas, ka, kā jau mazajās spēlēs parasti, cilvēku nebūs daudz un komandas nepazīstamas, gan jau tāpat būs jautri. bet zin' kas ir? ZIN' KAS IR? - es smagi kļūdījos.

nee, nee, bija jautri. es kļūdījos par to smuko pasēdēšanu. es dziļi atvainojos visiem patiesajiem hokeja faniem, bet būsim nu godīgi - lielākoties vidējais (aritmētiskais?) latvietis par hokeju atceras tad, kad TV3 saak laist reklāmas par pasaules čempionāta tuvošanos. tā ir kā zīme - jāsak patiprināti dzert alus un fanot. Bet tā kā Vācijā cilvēki alu pastiprtināti dzer visu laiku, diezgan loģiski ir arī tas, ka fano viņi par katru pat vismazāko spēli.

vienā vārdā - iespaidīgi! Tomasam mazliet bija bail no aurojošajiem pūļiem, un visvairāk patika ledus tīrāmā mašīna. Man, personīgi, ļoti simpatizēja dīdžeja humora izjūta: kad uz laukuma iet vaļā kautiņi, hallē ieslēdzas krāsainās gaismas un saak skanēt "Love is all around" :D vai nav burvīgi :)

vispār man vēl daudz kā ir ko teikt, bet, pirmkārt, es nezinu, vai savus prātojumus gribu jaukt kopā ar ikdienas niekiem, otrkārt, man ir slikums rakstīt. tāpēc pavisam īsi:

1) "Tev vēl visa dzīve priekšā, paspēsi" ir stulbums. ja nu visa tava dzīve, kas tev vēl priekšā, izrādās 2 dienas?

2) neviens dzīvē nesatiek nepareizos cilvēkus. tas ir muļķīgs attaisnojums. jautājums tikai ir, vai mēs pareizi saprotam, kādu lomu šie cilvēki mūsu dzīvē spēlē un ko tieši no viņiem mums vajadzētu iemācīties. un var izrādīties, ka jāiemācās ir to, ka neko no viņiem mācīties nevajadzētu.

3) ir cilvēki, kuri neliksies ne zinis, kamēr būsi laipns un lietosi "lūdzu", un palīdzēs tev tikai tad, kad sāksi kliegt. jocīgi cilvēki.
4) kas lēni nāk, tas ilgi jāgaida. jācer tikai, ka tiešām labi nāks.
5) par cilvēkiem atmiņā drīzāk jāpatur labais. tad, lai pasmaidītu, reizēm vajag tikai iedomāties par viņiem.

tas šodien viss.

par Tibetu.

Par brīvu Tibetu!

tiem, kam patīk ar visu iepazīties brīvi pašiem un oriģinālvalodā + tiem, kas vēlas pievienoties - http://www.candle4tibet.org/

Nestāvēsim malā vienaldzīgi! pat, ja tas ir vienīgais veids, kā vari iesaistīties, izdari vismaz to - aizdedz sveci par Tibetu! Pirmais gaismas protests tika izteikts 7.augustā, dienu pirms olimpisko spēļu atklāšanas, kā pasaules apliecinājums Tibetai, ka mums rūp. Sveci 21.00 pēc vietējā laika iedegt logā, draugu pulkā vai kādā no publiskajiem pasākumiem bija aicināts ikviens, kuram nav vienalga.

Nākamais gaismas protests tiek organizēts 23.augustā 21.00 pēc vietējā laika, dienu pirms olimpisko spēļu slēgšanas, kad cilvēki ar iedegtām svecēm ir aicināti pulcēties pie Ķīnas vēstniecībām visā pasaulē. Šis gaismas protests dod iespēju nevardarbīgā veidā paust savu atbalstu Tibetai.

Tikai valstu valdību manttrasuības un/vai baiļu dēļ savulaik Tibeta tika atzīta pat Ķīnas Tautas Republikas daļu. Ir pienācis pēdējais laiks parādīt, ka mēs neesam liekuļi un diegabikši. Atceries, ka mēs šobrīd būtu turpat, kur Tibeta, ja ne kādreiz citas pasaules valstis būtu par mums iestājušās. Un Tibeta ir tikai viens posms.. Ķīnas kontā ir vēl daudz noziegumu. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Saaksim ar Tibetu!

Kā vēl tu vari palīdzēt Tibetai:

apciemo http://dharmashop.com/display.mgi?CAT=ft&gclid=CJe285f_gJUCFQS-ugodJXJTrQ un pasūti kādu no produktiem. Iegūtie līdzekļi tiek Ziedoti Tibetas atbalstam (+ krekliņa neesāšana, piemēram, popularizē ideju)

apciemo http://www.tibetanhealingfund.org/helpUs.php un palīdzi pa tiešo, bez starpniekiem. ziedo līdzekļus vai, kam drosmes patiešām netrūkst - piesakies par brīvprātīgo!